LatviešuEnglish

Otrdiena, 02.Septembris, 2014, Lizete, Elīza, Zete
A A A
Meklēt Valmiera.lv:

Vide

Versija drukāšanai
Gauja ir nozīmīga sastāvdaļa Valmieras pilsētas identitātē. Gadsimtu gaitā upes nozīme Valmierā ir mainījusies, bet vienmēr tai ir bijusi ievērojama loma pilsētas ekonomiskajā attīstībā. Gauja ir garākā upe Latvijas teritorijā – 452 km. Gaujas paliene Valmieras apkaimē ir 700-800 metrus plata, un tā paceļas 4-7 metrus virs ūdens līmeņa. Gaujas mazās upītes, kas ietek tajā, un apkārt esošie meži bija pievilcīga dzīves vieta mūsu senčiem. Gaujas krastos bijušas iedzīvotāju apmetnes, bet Gaujas mūžīgi mainošā gultne visu aizskalojusi, reizēm kādu dārgumu izskalojot vēstures piemiņai.
 
Gauja, pateicoties tās vēsturiskajam kultūras mantojumam un neskartajām dabas teritorijām ir viens no populārākajiem tūrisma objektiem Latvijā. Neapbūvētie un relatīvi maz pārveidotie Gaujas upes krasti ar tiem piegulošajām teritorijām nodrošina upes sistēmas nepārtrauktību. Gauja kalpo kā dažādu dzīvnieku un augu sugu pārvietošanās "koridors". Tā ietekmē dzīves kvalitāti un vides apstākļus arī Valmieras pilsētā. Gauja tek cauri Valmierai 8 km garumā, sadalot pilsētu divās gandrīz vienādās daļās. Upes pieguļošā dabas teritorija kalpo ne tikai kā jauka atpūtas vieta cilvēkiem, bet ir arī nozīmīgas tajā esošo sugu un biotopu daudzveidības dēļ.
 
Gauja senatnē kalpoja ne tikai kā tirdzniecības ceļš. Daudzus gadsimtus tā bija robežupe starp lībiešu (somugru) un latgaļu (indoeiropiešu) zemēm. Par senāko apdzīvotību liecina 18 arheologu atklātie pilskalni, daudzie kapulauki un apmetnes.
 

Valmieras Stāvie krasti stiepjas vairāku simtu metru garumā un 10-15 metru augstumā. Stāvie krasti ir īpaša vieta Valmierā, ko iemīļojuši ne vien tūristi, bet arī paši valmierieši. No stāvā krasta atklājas krāšņs skats uz Gauju un apkārtējo vidi. Stāvie krasti ir Valsts nozīmes aizsargājams ģeoloģiskais un ģeomorfoloģiskais dabas piemineklis.
 
Savukārt Valmieras Pauku priedes ir priežu mežs, kas savu nosaukumu ieguvis no tuvējām Kauguru pagasta „Pauku” mājām. Meža malā esošā pļava vairākus gadus izmantota kā Valmieras rokfestivāla norises vieta.
 
 
Viduslaikos Elku saliņa bijusi no visām pusēm apņemta ar ūdeni un apaugusi ar kupliem ozoliem, saliņas vidū zaļojis svētozols ar dievu tēliem, pie kura nesti upuri, no kā arī cēlies nosaukums – Elku saliņa.
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

Valmieras Dzirnavu ezeriņš sākotnēji bija daļa no viduslaiku aizsardzības sistēmām. To veidoja Rātsupītes dambji un slūžas, ar kuru palīdzību tika uzstādināts ūdens un pilsēta bija aizsargāta. Dzirnavu ezeriņa dzirnavas darbojās no 17.gadsimta un tika nojauktas 1937.gadā. Dzirnavu ezeriņš ir valmieriešu un pilsētas viesu iecienīta pastaigu un atpūtas vieta, un 2008.gadā notika Dzirnavu ezeriņa krastu labiekārtošanas darbi: izveidoti gājēju celiņi, skatu platformas, izvietoti jauni soliņi, rekonstruēta un izgaismota strūklaka, izveidots bērnu rotaļu laukums, kā arī uzstādīta mākslinieka Matiasa Jansona veidota skulptūra "Saules pulkstenis". 
 
 
 
Lucas kalna vēsture mērāma daudzos gadsimtos. Kā liecina arheoloģiskie izrakumi, 13.-15.gadsimtā tur atradusies seno latgaļu nocietināta apmetne, bet sena teika stāsta par senču svētvietu ar dziedinošu avotiņu. Kalna rietumu pusē apskatāma dižliepa, valsts nozīmes aizsargājamās dabas piemineklis.
 
 
 
 
 
 
 

Sietiņiezis ir lielākais balto smilšakmeņu atsegums Latvijā un Baltijā - 15 metru augsts, 400 metru plats. Atsegums ir arī valsts nozīmes aizsargājams ģeoloģisks dabas piemineklis. Nosaukumu ieguvis no bišu aliņām iezī. Teritorija labiekārtota, skatu vietas, piknika vieta. Klintis ērti apskatīt, ejot pa taku.
 
Iezis dalās divos atšķirīgos posmos. Pirmais posms - vienlaidu, apakšā gandrīz vertikāla 200 metru gara, ap 13 metru augsta lēzeni ieliekta krauja, kur no ūdens līmeņa līdz 6 metru augstumam atsedzas dzeltenīgi balti Gaujas svītas smilšakmeņi. Atsegumā redzamas noslīdeņu krokas, dubults slīpslāņojums, melni smago minerālu koncentrātu slānīši, izskalojuma virsmas un māla olīši. Otrais posms sākas vairāk uz dienvidiem. Te smilšakmens atsegumi ir tālāk no upes. Kraujas apakšējā daļa apaugusi ar krūmiem un kokiem, no upes gandrīz neredz. Šī daļa ir saposmota, vietām klints līdz 15 metru augsta. Te atradās Latvijas dižākā dabiskā arka. Blakus atrodas ala, kam abi gali vaļā, kā arī 15 metru augsts smilšakmens stabs. Sietiņiezī atrodamas divas prāvas nišas. Sufozijas piltuves, no kurām lielākā ir 7 metrus dziļa, diametrs 8 metri. 150 metrus tālāk ir neliela okera atradne, ko veidojuši avoti.
 

 

Valmiera atrodas dabas ainavu un reljefa apvidus pārejas krustpunktā, tādēļ vispārējā apvidus topogrāfija ir nelīdzena. No Valmieras sākas Gaujas senleja (Gaujava), no Jumaras ietekas arī Gaujas nacionālais parks. Gar Gauju no ziemeļaustrumiem iesniedzas Tālavas zemienes Sedas līdzenuma atzars, kas šķir divas citas Tālavas zemienes daļas: uz ziemeļiem no Valmieras ir Burtnieku līdzenums ar drumlinu laukiem, savukārt uz austrumiem – Trikātas pacēlums.

Apvidus ģeoloģija sastāv no devona merģeļa un smilšakmeņiem, kurus pārklāj jaunāki kvarca smilšu slāņi un grants nogulsnējumi, un tā detalizētāks raksturojums redzams zemāk:    

  • kvarca smiltis un grants – 0 līdz 25 metri zem zemes līmeņa;
  • virsējais devona slānis – sarkanais merģelis/biezie māli ar sanešu slāni – 25 līdz 35 metri zem zemes līmeņa;
  • vidus devona Azikulas smilšakmens ar tievām māla joslām 35 līdz 135 metri zem zemes līmeņa;
  • vidus/zemākais maz caurlaidīgais devona narvas merģelis 135 līdz 240 metri zem zemes līmeņa;
  • ordovika/silūra māli un merģelis;
  • kembrija smilšakmeņi aptuveni 1000 metri zem zemes līmeņa;
  • arheja/protozoja gneisi un granīti;

Vidusslāņa devona Azikulas smilšakmeņi satur ievērojamu daudzumu ūdens resursu un ir galvenais dzeramā ūdens avots gan Valmierā, gan pārsvarā visā Latvijā. Zem Azikulas smilšakmeņiem atrodas devona narvas merģelis, kas darbojas kā ūdensnecaurlaidīgs slānis un aizsargā ūdens nesošo slāni no stipri mineralizētajiem zemākajiem devona smilšakmeņiem ar augstu hlorīda saturu.

Virsēji morēnas nogulumieži sastāv galvenokārt no mālsmilts un smilšmāla, kurš atsevišķos posmos pārklātas ar putekļainas smilts slāni 1-2,5 metru biezumā.

Visumā gruntis ir ar labām nestspējām. 1,5-4 kg/cm2 un devona smiltīm un smilšakmeņiem līdz 5 kg/cm2. Izņēmums ir dažas ierobežotas teritorijas ar kūdras slāni. 


© 2011 Valmieras pilsētas pašvaldība