LatviešuEnglish

Trešdiena, 23.Aprīlis, 2014, Jurģis, Juris, Georgs
A A A
Meklēt Valmiera.lv:

Vēsture

Versija drukāšanai
 

Valmieras pilsēta vēstures avotos pirmo reizi minēta 1323. gadā, bet tās apkārtne ir bijusi apdzīvota jau 3.–2. gadu tūkstotī pirms Kristus. Līdz 13. gadsimtam tā atradās latgaļu apdzīvotajā Tālavā. Zemes ap Gauju 1224. gadā pakļāva Zobenbrāļu, tad Livonijas ordenis. Par pils celšanas gadu Valmierā precīzu ziņu nav. Iespējams, tā celta drīz pēc zemju sadalīšanas 1224. gadā. Pils būvēta militāriem nolūkiem stratēģiski izdevīgā vietā uz trīsstūrveida paugura, ko veido Gaujas krasts un Rātsupītes dziļā grava. Blakus pilij 1283. vai 1284. gadā uzcelta baznīca. Vecākie saglabājušies pilsētas aizsargmūri datējami ar 14. gadsimtu. Apdzīvotās vietas izaugsmi sekmēja atrašanās pie Gaujas tirdzniecības ceļa.

 

Valmieras pilsētas zīmogs. 1524.gads

Par Valmieras pilsētas tapšanu trūkst precīzu ziņu. Pirmās rakstītās liecības par Valmieras pilsētu sastopamas 1323. gadā, kad pieminēts tās maģistrāts. 1365. gadā tā minēta jau kā Hanzas pilsētu tirdzniecības savienības locekle. Pateicoties labajai satiksmei un izdevīgajam novietojumam, Valmiera kopā ar Valku veidoja Livonijas ģeogrāfisko centru un tādēļ kļuva par izdevīgu vietu Livonijas pilsētu sapulču un kārtu sanāksmju – landtāgu – sarīkošanai. Laikposmā no 1385. līdz 1500. gadam Valmierā noturētas 32 pilsētu sanāksmes (Städtetage). Liels ir arī tajā notikušo landtāgu skaits, īpaši 16. gadsimtā. Kaut arī liela daļa 15. gadsimta beigu un 16. gadsimta pirmās puses Livonijas landtāgu un pilsētu sanāksmju tika sasaukta tieši Valmierā, pilsēta bija tikai to norises vieta, nevis dalībniece. Valmiera ir vieno no nedaudzajām pilsētām, kas līdz 18. gadsimta sākumam ilgstoši bija ieslēgta nocietinājumu mūros, līdzīgi Rīgai, Cēsīm, Koknesei. Tā kā pilsēta atradās pils priekšā, tad, lai ieņemtu pili, vispirms bija jāieņem pilsēta. Šis apstāklis daudzo karu laikā noteica pils un pilsētas likteņa kopību.

 

Ēberharts Tolks. Valmieras un apkārtnes plāns, 1688

Žilbērs de Lanuā, kas savā ceļojumā Valmieru apmeklējis 1413.–1414. gadā, to nosauca par stipru un nocietinātu pilsētu. 220 gadu vēlāk, 1633. gadā, kad pilsēta bija pārdzīvojusi daudzus karus, Valmierā ieradies Ādams Oleārijs, kas ceļojuma aprakstā min, ka pilī, kur vēl bijušas lietojamas dažas plašākas telpas, pie sevis uzņēmis delegāciju vietējais “pavēlnieks jeb komandants”. Viņš raksta, ka pilsēta “krievu un poļu iebrukuma dēļ ir ļoti nopostīta. Iedzīvotāji savus dzīvokļus atkal uzcēluši no koka pēc zviedru un krievu parauga uz un pie vecajiem nopostīto lielo māju mūriem.”


Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs Valmieru ieņēmis 1622. gadā un pēc Vidzemes iekarošanas to kopā ar Cēsīm un Smilteni uzdāvinājis savam valsts kancleram Akselam Uksenšērnam. Viņa laikā sāka pilsētu nocietināt ar zemes vaļņiem. Pilsētas teritoriju sadalīja ar taisnām ielām četrstūrainos kvartālos. Rīgas vārtu priekšā namniekiem piešķīra zemi dārziem, apmēram 1500 pūrvietu (1 pūrvieta – 0,3747 ha). Katrs pilsētnieks ar nevainojamu biogrāfiju, dodot grāfam uzticības zvērestu, varēja tikt uzņemts pilsoņu kārtā, saņemot 14–30 pūrvietu lielu zemesgabalu mājas celtniecībai. Koka mājas atbrīvoja no visiem nodokļiem uz diviem gadiem, bet pildrežģu jeb fahverka māju īpašniekus – uz pieciem. 1673. gada rīkojumos noteica, ka namu fasādēm jābūt vērstām pret ielu. 17. gadsimta beigās zviedri nojauca daļu pilsētas nocietinājumu.

 

Valmiera no putnu lidojuma

Pilsētas un pils ziemeļu pusi veido Rātsupīte jeb Bīskapa grāvis. Aizsardzības uzdevumu tas pildījis jau ordeņa pils pastāvēšanas laikā. Šim nolūkam upītes gultne uzkrāja ūdeni trijos uzstādinājumos jeb dīķos. Augšgalā bija pirmais uzstādinājums, ko sauca par Dzirnavu dīķi, jo pie Tērbatas vārtiem atradās ūdens dzirnavas. Otrs dīķis sniedzās no Tērbatas vārtiem aiz pils mūriem līdz Lucas muižiņai, kur bija dambis no pils uz Lucas kalniņu. Trešais dīķis atradās Rātsupītes ielejā iepretī Lucas kalnam un turpinājās līdz ietekai Gaujā, kur atkal bija dambis. Valterkalniņš 17. gadsimtā bija ar palisādēm nostiprināts ravelīns netālu no pils.


17. gadsimtā sešas ielas sadalīja visu pilsētu taisnstūra laukumos. Galvenā un vecākā bija Rīgas iela, kas no Rīgas vārtiem taisnā līnijā līdz priekšpils vārtiem pārdalīja pilsētu uz pusēm. Ziemeļu daļā paralēli Rīgas ielai no austrumiem uz rietumiem bija divas ielas, bet dienvidu daļā tādā pašā virzienā – viena iela. Valmierā bija arī divas šķērsielas. Agrākie ielu nosaukumi bija Jura, Bastiona, Ravelīna, Sv. Pēterburgas, Katrīnas un Aleksandra iela. Vecais tirgus laukums atradās Rīgas ielas austrumu galā, uz ziemeļiem no baznīcas. Tirgus laukuma tuvumā bijis vecais rātsnams.


 

Johans Kristofs Broce. Valmiera no ziemeļu puses, 1799

18. gadsimta apbūvi (1720, 1772, 1774) postīja ugunsgrēki. 1784. gadā Valmierā bija tikai 60 ēku, galvenokārt koka ēku. Novadpētnieks Johans Kristofs Broce 1799. gadā pie saviem zīmējumiem paskaidrojis, ka Valmierā lielākā daļa namu ir no koka, bet tie ir labi uzbūvēti un pārsegti ar dakstiņu jumtiem. Pēc citiem datiem, Valmierā 1792. gadā bijuši 58 nami, priekšpilsētā 64 nami, turklāt vēl viena baznīca un kroņa skola. Straujāk Valmiera attīstījās 19. gadsimta sākumā, pēc tam, kad tā 1783. gadā kļuva par apriņķa pilsētu. Pamazām tika nobruģētas ielas un laukumi, pieauga namu skaits. 1821. gadā pilsētā bija gandrīz 100 namu, 1852. gadā – 81 nams, no tiem 10 mūra, 71 koka nams. Valmierā dzīvoja 529 personas, no kurām 245 bija vīrieši un 284 – sievietes. Līdz mūsdienām saglabājušies tikai daži 18. gadsimtā celti nami. 19. gadsimta pirmajos gadu desmitos Valmierā nebija nevienas fabrikas jeb manufaktūras. Tā bija tipiska mazpilsēta ar vienstāva koka namiem un dažām divstāvu vai mūra ēkām. 19. gadsimta 80. gados uzcēla Latviešu biedrības namu, kurā vēlāk darbojās Valmieras teātris. Raksturīgs 19.–20. gadsimta mijas celtniecības materiāls ir vietēja ražojuma sarkanie māla ķieģeļi.


No 20. gadsimta sākuma līdz Pirmajam pasaules karam Valmierā uzceltas dažas nozīmīgas sabiedriskās ēkas, kuru būvformas un detaļas atbilst historismam vai klasicismam, to skaitā pilsētas slimnīca (1914), tagad poliklīnika Bastiona ielā 24. Pirmais pasaules karš un tam sekojošās cīņas pilsētu tikpat kā neskāra. Latvijas Republikas gados Valmieras turība pieauga. Tika paplašināta pilsētas slimnīca, sakārtotas ielas, labiekārtota tūristu mītne Gaujas krastā, uzbūvēti gājēju tilti no koka pār Rātsupīti. Lielu vērību pašvaldība veltīja arī parku un laukumu izdaiļošanai, apstādījumiem. Gaujas labajā krastā no ziediem tika izveidots uzraksts “Valmiera”. 1938. gadā ierīkoja un labiekārtoja Jauno tirgus laukumu.

 

Viesnīca "Gauja" 1963.gadā

Par pilsētas ekonomiskās izaugsmes apliecinājumu kļuva arī viesnīca “Tērvete”. Valmiera sāka veidoties par kūrorta un tūrisma pilsētu, taču pilnībā šis virziens netika realizēts. 1937. gadā Valmierā bija vairāk nekā tūkstoš namu, no tiem – 754 vienstāva, 102 pusotra stāva, 172 divstāvu un tikai 16 trīsstāvu.


 

 

Izpostītais Valmieras centrs. 1940.gadu beigas

Pusotra gadsimta laikā izveidojušos Valmieras centra vēsturisko apbūvi iznīcināja 1944. gada ugunsgrēks. Īsā brīdī nopostīto 276 ēku vidū bija gan 1790. gadā celtā apriņķa skola klasicisma stilā, gan Piensaimnieku biedrības ēkai līdzīgais Baltijas lauksaimnieku biedrības nams, gan viesnīcas (Londonas un Kokmuižas, Baltijas un Livonijas), veikali un tirgotavas, cietums, Latvijas Bankas vietējās nodaļas ēka un kinoteātris Splendid, pilsētas valdes nams un muzejs, rūpnieciskā apbūve Gaujas labajā krastā.


Pēc Otrā pasaules kara Valmierā prioritāte bija pilsētas atjaunošana un drupu novākšana. Vecpilsētā saglabājās slimnīcas ēka, teātris un viesnīca. Viesnīcai un slimnīcai uzcelts trešais stāvs. Pēckara gados tika paplašināta un iztaisnota par Ļeņina ielu pārdēvētā Rīgas iela, bet izzuda citas centra vēsturiskās ielas – Katrīnas, Brūveru, Ravelīnes, Vaļņu un Jurģa iela. Vecpilsētas tiešā tuvumā tika atjaunots uzņēmēja Jāņa Dūņa nams un pasta ēka. Pēc drupu novākšanas vecpilsētas teritorijā 50. gados uzcelts viens dzīvojamais nams K. Valdemāra ielā, bet 60. gadu sākumā – grupa balto silikātķieģeļu dzīvojamo namu Rīgas ielā.

Veselības centrs "Bastions"

 

Vecpilsētā uzbūvēts rajona patērētāju biedrības universālveikals ar ēdnīcu un restorānu, kas 2007. gadā pārbūvēts par tirdzniecības galeriju “Valleta”.

 

 

 

L.Paegles Valmieras Drāmas teātris 20.gs.70.gadi

70. gados uzcelts jauns administratīvais korpuss teātrim. 80. gados nojauks vecais Latviešu biedrības nams un iesākta jaunās teātra ēkas celtniecība, kas pabeigta 2004. gadā.

2008. gadā atjaunota Katrīnas iela.
 

Valmieras Drāmas teātris mūsdienās

 


© 2011 Valmieras pilsētas pašvaldība