Labirints ved caur nepareizībām, vispāratzītu skaistumu, neērto, laika zoba skarto, klasisko, nesaprasto, harmonisko, pretrunīgo, neiederīgo, fundamentālo. Viņam labirints atklājas plašākā dimensijā, pagātnes un tagadnes mijiedarbībā. Un tur viņš ierauga līdz šim neapgūto. Šķetināt, atklāt, izstāstīt un doties tālāk, lai atkal atklātu to, kas populārajam met līkumu.
Par plašo un nozīmīgo devumu kultūras mantojuma, mākslas un vēstures nozarei, īpaši izceļot zinātnisko pētniecību, kultūras mantojuma novērtēšanu un saglabāšanu, kā arī sabiedrības izglītošanu, veicinot lokālpatriotismu, par ieguldījumu Valmiermuižas kā vēsturiski nozīmīgas vietas saglabāšanā un attīstīšanā apbalvojumu “Valmieras novada Goda pilsonis” 17. novembrī saņēma Dr. art. Jānis Kalnačs. Viņš ir arī autors Valmiermuižas kultūras biedrības un Vidzemes Augstskolas Sociālo, ekonomisko un humanitāro pētījumu institūta (HESPI) 2022. gadā izdotajai grāmatai “Valmiermuiža”, kas ir pirmais tik apjomīgs pētījums par vienu no lielākajām Vidzemes muižām.
“Pētniecības darbs Valmiermuižā sākās, kad kā toreizējā Valmieras novadpētniecības muzeja kultūras pieminekļu aizsardzības sektora vadītājs saņēmu iesniegumu par Valmiermuižas pils torņa nojaukšanu. Izstaigāju to un samulsu – pirmajā un otrajā stāvā bija redzami sienu gleznojumi, kas man, ņemot vērā, ka esmu pabijis dažā labā muižā un pilī, šķita pārsteidzoši. Sadarbībā ar Rundāles pili sākām tos pētīt, atradu finansējumu vēsturiskajai izpētei. Ar grāmatu “Valmiermuiža” nekas nav beidzies. Top raksts par Valmiermuižas pēdējo īpašnieku, piemirstu baltvācu rakstnieku Kurtu fon Lēvenšternu, viņa prozas darbu pirmie tulkojumi latviešu valodā,” tā Jānis Kalnačs.
Par pētnieka ikdienu Jānis Kalnačs stāsta: “Man ir interesanti, izrādās, ka arī citiem, lasot rezultātu. Lielā mērā tas ir darbs arhīvos, informācijas iegūšana no daudziem avotiem, sanāk arī satikt dažādus cilvēkus. Sākot darīt, viss pieņem arvien plašākus mērogus un izgaismo jaunus pavedienus.” Kā neapjukt ceļā uz kopainu, pētnieks saka: “Visam ir sava kārtība, lai arī materiāla klāsts ir pamatīgs. Gribētu izcelt arī sadarbību ar vēsturnieku Tāli Pumpuriņu. Viņam ir izcila pastkartīšu un fotogrāfiju kolekcija, īpaši par Valmieru un tās apkārtni. Iespējams, kādam tas šķiet garlaicīgs un nepateicīgs darbs, bet man ir interesanti noskaidrot, kā kaut kas tapis, informāciju padarīt dzīvāku un lietojamāku.”
Pārsteidzošā, ko izdevies atklāt, ir ļoti daudz, un nereti pētāmā tēma izgaismojas nemeklēti. “Esmu pārliecināts, ka kaut kas, kļūstot populārs, zaudē daļu vērtības. Man nav intereses nodarboties ar populārām lietām, ja nu vienīgi apgāzt kādus ierastus priekšstatus. Šobrīd strādāju pie grāmatas, pētot, pieļauju, daudziem nezināma mākslinieka Jaņa Šternberga dzīvi un paveikto. Viņš dzimis Liepājā, būdams jau diezgan lielos gados, pabeidza Latvijas Mākslas akadēmiju, veidoja dizainu, piemēram, Latvijas pastmarkām un pēdējam simtlatniekam, ko iespieda 1939. gadā. Nonākot bēgļu nometnē Fišbahā Vācijā, vadīja, manuprāt, izcilu grafikas studiju. Darīja to tik labi, ka tika uzaicināts uz Kentuki Universitāti, kur mācīja grafiku amerikāņu jauniešiem. Aizgājis pensijā, pievērsās brīvai mākslai – bez pasūtījumiem.”
Jautāts, kāpēc ir svarīgi interesēties par vēsturi, Jānis Kalnačs atbild: “Lai saprastu, ka nedzīvojam vieni šajā pasaulē, ka šeit neesam ne pirmie, ne pēdējie. Lai vidē, ko, protams, ietekmē dažādi laiki un varas, kaut kas pēc mums paliktu. Lai būtu izpratne, ka pirms mums daudz vērtīga jau ir radīts. Tas man palīdzēja padomju laikos – apziņa, ka pastāv kaut kas vērtīgs un sakarīgs, ko nevar iznīcināt. Tas skatu uz pasauli dara plašāku. Mūsdienu cilvēks ir aizmirsis klausīties un skatīties.”
Runājot par iespējām kultūras mantojuma jomā Valmieras novadā, Jānis Kalnačs norāda, ka atzinīgi vērtē pašvaldības konkursu sakrālā mantojuma saglabāšanai un uzturēšanai. “Vēl tiešām priecājos, ka ir iesākti darbi pie sienu gleznojumu atsegšanas Rubenes baznīcā. Tie, iespējams, radīti 15. vai 16. gadsimtā. Latvijā citviet šādā apjomā sienu gleznojumi nav sastopami, nekā līdzīga nav arī Igaunijā. Vēlētos, lai tiktu restaurēts arī 18. gadsimta Valteru namiņš aiz Valmieras muzeja Izstāžu nama. Labi darbojas, piemēram, vairākas draudzes. Jāpadomā, kā popularizēt un saudzīgi izmantot tūrismā akmens laikmeta senvietas – Riņņu kalnu un Zvejnieku kompleksu pie Burtnieka ezera. Par to Vidzemes Augstskolā top bakalaura darbs. Tāpat arī personības, piemēram, Teodors Ūders, kura darbi nesen bijuši arī nozīmīgā izstādē Parīzē, – savējie ir jāpazīst un par viņiem jāzina.”
Līdz šim neapgūts, ārpus pētniecības robežām, nepamatoti aizmirsts, tas, kas nav populārs. Tā varētu raksturot Jāņa Kalnača pētniecības tēmas. “Kaut ko pētot, atklājas jauni pavedieni, kas aizved pie jaunām pētāmām tēmām. Piemēram, kad 1977. gada vasarā strādāju Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā un pieskatīju, kā pagalmā tiek vēdināti paklāji no muzeja krātuvēm, man parādīja necilu mapīti ar Kārļa Padega zīmējumiem, kas mudināja tālākiem pētījumiem. Lepojos, ka esmu malā stāvētājs, jo tas bieži uz daudz ko ļauj paraudzīties patstāvīgāk. Pētniecība lielā mērā man ir brīvā laika darīšana. Pētot vienmēr gadās kaut kas tāds, par ko gribētos uzzināt vairāk. Man gribas ieviest kārtību, ja redzu, ka kaut kas ir izjucis, man patīk meklēt risinājumu dažādos avotos un puslīdz sakārtotā veidā atdot to lasītājam.”
